2007. gada jūlijā notika otrā māmiņu nometne. Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad kristīgas māmiņas no visas Latvijas pulcējās nometnē pie Usmas ezera, lai izbaudītu trīs miera, sadraudzības un pāri plūstošas Dieva svētības pilnas dienas, kas paliks atmiņā.

Par spīti drūmajām laika prognozēm, Dievs bija uzklausījis daudzu māmiņu un draugu lūgšanas un dāvāja mums patiesi brīnišķīgu laiku. Tikai otrdienas vakarā mūs apciemoja smalks lietutiņš, taču tajā brīdī nekādi netraucēja nometnes norisei. Prieks, saule un mīļums caurstrāvoja katru stundu, un tas laikam ir galvenais, kas atšķir šo nometni no citām. Rūpes, steiga un pienākumi šeit ir nemanāmi, un katra dalībniece – arī tās, kas vadīja kādas nodarbības – varēja justies no šīm lietām pasargāta, lolota un mīlēta.

Visām nometnes norisēm – Bībeles stundām, lekcijām, diskusijai, vakara pasākumiem – cauri vijās nometnes tēma “Kristū mēs esam…”. Gatavojot nometni, bijām pārsteigtas, cik daudz vietas Bībelē par to runā. Līdzās pilsētai kalna galā, Dieva bērniem un zemes sālij, mēs tiekam saukti arī kareivji, dzīvi akmeņi, Kristus saldā smarža, gaisma, darba biedri, Dieva aramais tīrums, mantinieki, vēstule… Trijās nometnes dienās paguvām sarunās, pārdomās, spēlēs, nodarbībās, lekcijās, dziesmās un priekšnesumos aptvert daudzas no tām, aizvien brīnoties par seno un mūžīgi neaptveramo patiesību – cik gan ļoti dārgas un īpašas mēs esam Kristum, kā Viņš mūs mīl, veido un pārveido.

Māmiņas bija atbraukušas un dažādām Latvijas vietām. Apmēram puse bija no mūsu draudzes, vairākas māmiņas – no Neretas, pa kādai no Āgenskalna, Bauskas, Tīnūžiem, Alsungas, Pāvilostas… Lielais vairums bija no luterāņu draudzēm, viena dalībniece bija no katoļu un divas – no baptistu draudzēm. Daudzām mājās gaida vairāki jau palieli bērni, dažām ir pirmie mazuļi, citas ir tikai ceļā uz laulību un ģimeni. Lai arī mēs bijām tik dažādas, no pirmajām minūtēm jutāmies kā senas draudzenes, kā māsas – jo mūs vieno daudz vairāk nekā visas iespējamās redzamās atšķirības. Kristū mēs visas esam Dieva bērni, mantinieces, darba biedrenes.

Slepeno draudziņu pastā katrs varēja sūtīt un saņemt jaukus iepriecinājumus. Saņēmām gan vēstulītes, gan interešu grupās darinātas lietiņas, gan mellenes un citus gardumus. Daudzi skaisti darinājumi tapa bērniem, vīriem un arī sev. Starp tādiem bija izgreznoti māla podiņi, salvešu brīnumi, dažādas pērlīšu rotas, burvīgas apsveikumu kartiņas, ādas kārbiņas, jostas un rokassprādzes.

Nometnē pavadījām trīs iespaidiem pilnas dienas, ļāvām Dievam sev pieskarties. Mērot atmiņās un iegūtajā, tās bija ļoti garas, taču tobrīd šķita, ka trešdiena pienāca negaidīti ātri. Mēs gribētu vēl un vēl baudīt šo sadraudzību, šo miera saliņu, vēl pabūt apskaidrošanas kalnā… Vienlaikus mēs priecājāmies, ka mūsu noilgojušies bērni un vīri vakarā sagaidīs atpūtušos un stiprinātu mammu. Es ticu, ka nometnē gūtais garīgais impulss tik drīz nepāries un jūtami bagātinās arī mūsu ģimenes.

 

Anda Miķelsone

Raksts publicēts Rīgas Jēzus ev.lut. draudzes izdevumā "Jēzus draudzes dzīve"